Jūrmalas gatves namā atkal kāds ir uzpīpējis zāli un no rītdienas mans kursa kods nebūs V-31, bet kaut kāds sūda R-31, velnsparāvis - tieši tas vienīgais burts, kuru nemāku izrunāt [sarunājoties nevar tik ļoti dzirdēt, bet ja burtus jāsauc pa vienam, tad gan ir auzas], un kad man kāds prasīs 'Jūs esat no kura kursa?', es varēšu tīri bērnudārznieciskā manierē izšļupstēt L vai kādu neartikulētu skaņu, vanderfūl.
Tā retrospektīvi atskatoties, šī ir bijusi brīnišķīga divmēnešu vasara [varbūt pat pati brīnišķīgākā no visām līdzšinējām], saturīga un viscaur piepildīta, ne tā kā iepriekšējās - te, protams, nesekos notikumu pārstāsts, taču katrā ziņā viss notikušais ir man nācis tikai un vienīgi par labu [šodien ir atlicis vienīgi aiziet pie acu ārsta un varbūt nokūpināt pēdējo augusta smēķi]. Rīt jābrien uz Jūrmalas gatvi baudīt 3. kursa jaukumus, hooray - kaut kādas dalītas jūtas šogad, no vienas puses brīnišķīgi, varēšu sevi slīcināt darbos un nedomāt dumjas domas, varbūt arī artist's block no manis beidzot atstāsies, taču no otras puses es negribu neko, absolūti neko, arī biedrīši mani vairs nefascinē tik ļoti kā agrāk un vispār, mana vienīgā vēlme ir palīst zem sava gaišzaļā deķīša un gulēt trejdeviņas dienas. Lūk. Par godu sev nokrāsoju sarkanus matus un izskatos labi [un sajūta arī neparasti brīnišķīga], vēl jāpiekopj beidzamos brīvdienu prieciņus un galu galā jāaizžmiedz acis un jārij lejā, kas cits atliek - aizstiepšu Jokstam piecas kallas [visas izskatās pēc vagīnām, lai jau tam čangalim tiek], dziļi ievilkšu elpu un turpināšu piekopt mērenu eskeipismu vēl 10 mēnešus. Dzīvojieties.