Velnsparāvis, pamatskolā vajadzēja nevis četrus gadus krieviski mirt pie sasodītās lietuvietes Beliauskas [man riebās, ļoti, turklāt neko jaunu es tur tāpat īsti neuzzināju, ja nu vienīgi noskatījos 'Мой ласковый и нежный зверь' un iemācījos dziesmiņu par mirstošo zaķīti, пиф-паф-ой-ой-ой], bet iet kaut kur mācīties franču valodu, jēziņ - šodien neticami veiksmīgā maiņas ceļā ieguvu šo brīnumu, nez kāpēc franciski, un vienīgais, ko es varu darīt, ir paskatīties bildītes un pāris vārdus atšifrēt pēc konteksta, arī La Vie de Bohème man bija jāskatās ar draņķa subtitriem, taču vislielākā sāpe ir par lūk, šo brīnišķīgo blogu - tur var mielot acis stundām vien, lieliskākas bildes ar uguni nesameklēsi un teksts šajā gadījumā varētu pat būt mazsvarīgs, taču es justos simtkārt vai pat tūkstoškārt komfortablāk, ja prastu izlasīt arī to, kas tur rakstīts [pat ja tur ir sadrukāts galīgs margarīns, kas gan ir maz ticams], un vispār, skaisti taču izskatās un izklausās, sasodīts.
Šī diena man patīk arvien vairāk.