Ak, vēdersāpes, kā jūs man esat noriebušās, un pie tā visa komplektā arī analogā televīzija ir aizgājusi mūžībā - man gan ir kabeļtelevīzija, kuru tāpat neskatos, taču žēl, tā tomēr bija mazliet bērnība, pieci kanāli un knapi dzīvību velkoša TV kaste ar lepno nosaukumu Радуга, pilnīgi vai varētu aiziet pie TV torņa puķīti nolikt [ne tādā veidā, nē - kā jau esmu minējusi agrāk, tas viss sevi laikam ir izsmēlis un tagad ir mierīgi, pavisam mierīgi]. Dzīvīte kaut kā tomēr notiek, rīt jābrien uz eksāmenu [nepārprotiet, patērētāji, man patīk vēsture, ļoti patīk, taču pēc pārnākšanas mājās es noteikti kaila dejošu pa pagalmu, dedzināšu konspektus un laimē kliegšu, jo vairs nekad mūžā nebūs jāsēž pie Tālberga, ak!], un vispār es jūtos laimīga - kaut kādā pavisam nesaprotamā un agrāk nepieredzētā veidā, taču laimīga. Dzīvojies, tauta, tev lieliski padodas.