Lāčplēša kastaņbrūvējums ir attaisnojis visas cerības, ja tādas maz ir bijušas [vidējais statistiskais pilsonis noteikti var padomāt, ka es tikai dzeru, rakstu un caurām naktīm strādāju, kas arī nav sevišķi tālu no patiesības], skan Unintended un man nav ne jausmas, ko es visā labcilvēka lietā esmu aizlaidusi greizi un kāpēc mums nekas neiet krastā, dritvaikociņ, viss taču bija gandrīz vai priekšā nolikts, ņem tik un vālē - protams, tās varbūt nebūtu nekādas 10. dzīvokļa kaislības zaļajā istabā, tas nebūtu tas trakais ziedēšanas laiks un klusā Zaķusalas laimīte, taču bada laikos velns mušas ēd un kas zin, līdz kam es būtu aizdzīvojusies, bet ne jau par to ir stāsts. Parīt Liepāja un lai dieviņš apgrābstās gar maniem .tif failiem - socializēšanās ar citiem tādiem pašiem nabadziņiem varbūt man izdosies tīri labi, bet pastāv iespēja, ka no četru stundu ilga turpceļa vienā mašīnā ar biedru un trim nepanesamiem pasniedzējiem man vienkārši iztecēs smadzenes, par atpakaļceļu nemaz nerunājot. Dzīvojieties, patērētāji.