Brīvdiena brīvdieniņa, mhm - šī nav stilu vēstures diena, patiesi nav, un lai gan priekšmets man tīri labi patīk, es vairs nespēju pārvietoties pa pilsētu, nepētot kolonnas un to kapiteļus, un vai tur ir kanelūras vai nav [profesionālais kretīnisms]. Vakardiena bija lieliska, Mono bija katras iztērētās kapeikas vērti un vispār pilnīgs postroka neprāts, un vēl jau tie sanākušie cilvēki, ak - acu mielošana vairāku stundu garumā [sen atpakaļ, agrā bērnībā pastāvēja cilvēku tips, kurā ietilpstošie uzdzina tādu dīvainu, neizstāstāmu sajūtu, un lai cik tas dīvaini nebūtu, vakar vienubrīd mani pārņēma tieši tāda pati, pēc tik šausmīgi daudziem gadiem]. Jau krietnu laiku jūtos tik ārprātīgi un neaprakstāmi laimīga, cik laimīga neesmu jutusies kopš murmuļperioda un tas ir vairāk nekā jocīgi, jo nekāda acīmredzama pamatojuma šādām sajūtām nav, varbūt vienkārši risinās pavasaris vai endorfīnu fabrika cenšas atgūt nokavēto, bet ko nu tur daudz - jāpriecājas, kamēr var. Pasludinu pavasari par atklātu un dodos pie acu ārsta, jess - cerams, ka man beidzot pateiks kaut ko labu. Dzīvojieties, jūs.