Vakarnakt vārīti bezgaršas pelmeņi ar sinepēm par mani liecina varbūt vienīgi to, ka ir iestājies līmenis, un jā, dārgumiņi, šis drošvien varētu būt ieraksts īstenā Mētras stilā ['No gultas izkāpu 8:20 un 17 sekundēs. Satiku A. Aizgājām pie B. Pa ceļam redzēju C un C1. Pie B uzzināju, ka D, E un F arī piebiedrosies. Tad mēs ar 3 minūšu nokavēšanos ieradāmies vietā xyz. E un F aizgāja. G divarpus minūtes tina sev smēķi un H uzsauca visiem alu, lai gan man somā jau stāvēja viens, kuru pirms x dienām nopirku, dzerot kopā ar I un J. Tad man zvanīja K un paralēli tam es māju ar roku L'], un es ceru, ka tā nenotiks, bet tam šobrīd nav nekādas izšķirošas nozīmes, jo man salst un es gribu gulēt. Es īsti nesaprotu, kā dažiem rakstniekiem izdodas sarakstīt grāmatas, kuras es būtu gribējusi sarakstīt pati, un kam ir jāpateicas par to, ka no bibliotēkas plauktiem es vienmēr izķeksēju tieši tās - aptuveni tāda bija mana šīrīta galvenā doma, savā mūždien nesakoptajā virtuvē pabeidzot lasīt kārtējo daiļdarbu un sūknējot sevī trīs tējiņas pēc kārtas [divas melnas un vienu zaļu, es tā nekad nedaru], līdz no tiem šķidruma daudzumiem man piemetās nelabums un koridora spogulī es ieraudzīju, ka pakausī spurojas mani nepieklājīgi īsie mati - man vienmēr ir patikuši spuraini mati, taču pati sev es patreiz atgādinu septiņreiz atšķaidītu Amēliju vai tāltālu atblāzmu no skaistām fotogrāfijām ar gudriem un skaistiem cilvēkiem tajās. Minūti vēlāk es vēlējos aiziet līdz lidlaukam un tur pāris stundiņas pagulēt uz kāda aizauguša skrejceļa, taču šī noteikti bija viena no 'dienām, kad lidlauks pārāk tāls', lai gan gājiens aizņem vien pārdesmit minūtes, un sakarā ar to, ka neesmu gājusi tautās jau velnsviņzincikturtās dienas, šīsdienas lielākais varoņdarbs laikam varētu skaitīties aizčāpot līdz bibliotēkai pēc Solžeņicina [un pēdējā violetā zīmodziņa manā lasītāja kartē] un pa ceļam pie viena pasildīt saulītē savu apspurušo teodorpakausi, kuram mana vismīļākā un vienīgā Bite nav laidusi cauri savus pirkstus jau 430 dienu vai 37 miljonus sekunžu, bet ne jau par to ir stāsts. Stāsta šodien nebūs! Uz mana galda mētājas veselas trīs tankkuģa apmēru tablešpakas [+ divi inhalatori un trīs mazākas tablešpaciņas], un man nudien nav ne jausmas, kur es tāda vispār varu iet, caurcaurēm sapičkāta ar ventolīnu, ibumetīnu, bekotīdu, nervu zālēm, Lomac-20 un Ginkgo Biloba, ibiomaķ. Dzīvojieties, patērētāji - jums lieliski sanāk.
Sajūta: salst
Skaņa: Massive Attack - Rising Sun
3 teica | saki