Reizēm es aizmirstu, kurā rokā ir jātur nazi un kurā savukārt dakšiņu, no rītiem es neatceros savu vārdu un vecumu - lūk tev smadzeņdarbība, es nezinu, kādus prāta stimulatorus man būtu jālieto. Plaušas pilnas ar līmes tvaikiem, un vispār atļaušos citēt punkts - 'vienu rītu tu pamosties un stulbums ir pazudis, palicis tikai dizains', kaut nu es vienreiz šitādu brīdi sagaidītu vēl pirms iespējamās karotes nolikšanas. Izaugšu liela un būšu traktors, nē, labāk kombains.
Varētu piebilst tikai vienu - 'tā mainās gadalaiki.'