Sveicināta, tauta. Nesen kautkādā līķiem un asinīm pārpilnā filmā ar Sigurniju Vīveri galvenajā lomā sadzirdēju vārdiņu 'hipermiegs', un nodomāju, ka tas gan varētu būt lieliski - pagulēt sūda piecpadsmit minūtes, bet efekts būtu kā no divpadsmit stundām dziļas nemaņas, eh, un niknajām enerģijas ripām finansējuma arī nepietiek, patiesībā tās mums katram pa kastītei varētu sponsorēt visi tie Eiropas fondi, kuri it kā atbalsta manu sasodīto iestādi. 'Nav ņaudiņas, nav ņau. - Ņauka!' Vakaros man aiz loga brēc kaijas un muzicē múm, tāds savāds mieriņš, smeldzīga laimes priekšnojauta. Jocīgi. Es ceru, ka man nesāpēs, ka patiesi ieradīsies laime vai vismaz kautkāda attāla tās līdzība. Šonakt kompozīcijas nakts, tāda pati kā simtiem citu, tas pārāk ļoti atgādina ceturto piemēru no šodien skribelētā angļu valodas kontroldarba - 'He worked too hard and made himself ill.' Rīt mīļajam ķēmrausim izlaidums un man nav ne jausmas, ko iesākt, laikam jau neko - smuki saģērbties un aiznest puķīti vai pudeli alus? Nezinu. 206 stundas līdz skatei un es ļoti ceru nenomirt vēlreiz.