Ievada vietā vakardienas sakarā es atļaušos citēt pilsones amarantas reiz rakstītos vārdus, piedodiet par autortiesībām - 'un tā jau pāris gadus, kopš pazīstamies, kopš kā magnēti pievelkamies un atraujamies, viens otru nesaprotam, ciest nevaram, nīstam, nespējam būt kopā, bet atkal no jauna atrodam, nespējam aizmirst.'
Vakardiena bija murmuļzvēra diena, runājām visu vakaru un kļuva viegli, vai vismaz vieglāk - es nudien nezinu, ar kuru no maņām ir iespējams just to otra iekšējo stāvokli, taču tas arvien notiek, un vēstules pienāk tieši tajos brīžos, kad tā vien gribas pagrabā uzmeklēt striķi. Es sasodīti vēlos, lai mums beidz sāpēt. Tā ir tāda neizdzēšama un pārcilvēcīgi stipra saikne, un lai arī kā censtos, mēs nemākam eksistēt atsevišķi, vienkārši nemākam [jo drīz jau būs gads, kopš nekā vairs nav, bet mēs joprojām sāpam tāpat kā pirmajā beigu dienā - tas pats par sevi jau ir rādītājs, 'we're meant to be']. Mums vienmēr sāp un pietrūkst, mēs regulāri atceramies un ilgojamies, apzināti tiecamies pēc kontakta un tajā pašā laikā nespējam atrast nekādu iespējamo kopīgo vadlīniju, pie kuras pieturēties - jocīgi, jo toreiz taču atradām. Divi tādi magnētiņi, kuri nevar izdomāt, kā pareizāk pievilkties vienam pie otra, lai gan pati pievilkšanās vēlme cērt acīs un rīklē, un manuprāt tas nav īsti veselīgi - gribēt pievilkties, taču apzināti to nedarīt, eh. Iekšā atkal braši svilinās Cerībiņa, jo nav taču sliktu beigu, ir tikai sūdīgi scenāriji - mana vienīgā patreizējā vēlmīte ir neliela, pavisam mazmazītiņa iespēja pierādīt sevi vēlreiz un no jauna, un who knows, varbūt mans simtreiz atmestais un vienmēr no jauna atdzīvinātais sapnis beidzot atkal dēvēsies par īstenību - murmulis un susurs, Bite un Teodors, divi tādi sasodīti laimīgi cilvēciņi. Tam tā ir jābūt, noteikti ir - es vēlos, lai ir, neprātīgi vēlos.
'Es zinu, mēs satiksimies vēlreiz, un nevaru es mierā likties.'