Mājinieki apgalvo, ka mana kafija esot 'термоядерная' - es nudien nevaru nepiekrist, jo tā tiešām ir termokodolraķešdegviela, nevis kafija. Krāsot negribas nepavisam, bet saņemies, sieviet, kurš tad vēl, ja ne tu. Eh. Pārgrozīju telefonaparāta iestatījumus, un turpmāk pie katras pārlieku retās īsziņas Edija Vedera balss manā kabatā veselas piecas sekundes deklamēs 'I hope you're not lonely without me', visai zīmīgi - tā, it kā saņemšanas brīdī to jautātu paši ziņu autori, no kuriem šos pāris vārdus nevarētu pat ar sūdainu mietu izsist, manuprāt. Varbūt melodijas maiņa sagādās man vairāk īsziņu [sasodīti gribētos, lai to saturs saskanētu ar iepriekšminēto melodiju], vai varbūt vienkārši būs lielāks prieciņš saņemt bezpersoniskās bankas atskaites, nezinu, nekad visā savā mūžā nebiju domājusi, ka reiz spēšu likt zilpelēkam dzelža gabalam angliski buldurēt 'Ceru, ka tev bez manis nav vientuļi' - līdz kam mēs esam aizdzīvojušies, sasodīts, cilvēki sāk kļūt par pārlieku retu parādību manā redzeslaukā. Uzvilkšu savus labākos svārkus, notīrīšu brilles un bridīšu uz 'downtown', grāmatiņas iepirkt - vismaz lasīšanas kāre ir atgriezusies, tas lāāābi.