Lāčplēša ielā 18 strādājošais līmplēvju griezējs tiešām ir alkoholiķis [viss nogriezts šķībi, ibio!], un džīzas kraist, pauspapīrs noteikti ir labākā lieta pasaulē, tagad der izteikties tā, kā runāja cien. pilsone Anna vienā no saviem aizvēsturiskajiem ierakstiem - 'esi sveicināts pauspapīr, mans glābēj!' Biju laškrāsas istabā un tas bija pretīgi, nudien pretīgi, pretīgāk būt nemēdz, es jūtos apgānīta un aptraipīta un visādi citādi sabendēta, un manuprāt, es tur vairs nerādīšos, jo visa tā surogātainā parodija par attiecībām ir mani iedzinusi kapā jau vismaz piecdesmit astoto reizi, turklāt cik tad ilgi es vilkšu uz savas sāpošās muguras šo neveselīgo kontaktu - 'cilvēks var paciest pārāk daudz', kā man reiz Maija teica, bet kur tad nu vēl vairāk, pārāk ilgi esmu sevi mocījusi un čakarējusi. Labāk tomēr ik pārdienas šiverēties pa Matīsielas tālāko galu un rāmi pie sevis apcerēt visādus izbijušus prieciņus, par kuriem varu būt droša, ka tie nekur nepazudīs un vienmēr paliks prātā, rūpīgi noglabāti pie tām gaišākajām atmiņām [nekas jau nekur nepazūd un nebeidzas!], nevis mākslīgi elpināt kautkādas nekam nederīgas, izmisuma pēc iesāktas attiecības, kuras par saprātīgām un/vai veselīgām būtu grūti nosaukt.