'Jūsu uzmanībai vietējās ziņas.' Atsūtīja šodien pie mums, 'neizglītotajiem māksliniekiem' vienu vīrieti, kurš rādīja filmiņas par to, cik kaitīgi ir smēķi, alkoholiskās substances, Mērija Džeina un vēl visādas reibinošās vielas. 17 gadus šis esot dzēris, pīpējis, šņaucis, dūries un visādi citādi izrīkojies tikai tāpēc, lai aizpildītu tukšumu sevī, jā, un tad stāstā notiek lūzuma punkts, kuru es paredzēju jau brīdī, kad ienācu pa durvīm un apsēdos vienā no daudzajiem krēsliem - viņš esot atradis dievu un tagad ir neiedomājami laimīgs, kā jau parasti tas tādos stāstos notiek. Klasiskais sižets, eh, to visu es pirms pāris gadiem izlasīju tajā Andras Manfeldes garadarbā 'Adata', un neko īpaši jaunu nedzirdēju - bet viņš prata sludināt kautkā psiholoģiski smalki, kā visi tie, kuri baznīcās ģībst, ārdās un laiž savās miesās svētos garus - fig pateiksi, kas ir kas, to viņiem tur laikam speciāli māca. No telpas izgājām ar sajauktiem prātiem un rokās iespiestām lapiņām 'Vēstule no mīlošā Tēva', kur katrs teikums ir izrauts no svētajiem rakstiem un stāsta par to, cik ļoti mūs tur augšā mīl. Es, protams, varu saprast visu, bet kāpēc cīņā ar atkarībām obligāti ir jāpiesauc dievs, nesaprotu ne sitama ne lūdzama, nevar taču ar sūdainu mietu dzīt cilvēku Parliament vietā uzpīpēt mazdrusciņ dieva, un vispār, no vīrieša puses tas bija dumji darīts - būtu turpinājis plosoši stāstīt par savu sabeigto jaunību un tamlīdzīgi, nevis pinis iekšā reliģiju. Ehh, 'bet ko gan var gribēt šitajos laikos, kad piens dārgāks par alu.' Braucu mājās un man rokās beidzot bija dūrainīši, sasodīts, tas tā nedabīgi liekas, un mani vājie kulaciņi joprojām ir nemīlīgi, raupji un vēju sapūsti. Tramvaja logā triecās pašnāvnieciskas sniegpārsliņas un es pieķēru sevi pie domas, ka šogad vēl ne reizi neesmu gulējusi sniegā, nevienu pašu reizi, neesmu plānprātīgā ātrumā no apledojuša kalna ar ragavām triekusies parka soliņos un tad klibojusi mājās sadauzīta, bet ar smaidu sejā. Bet ne jau par to ir stāsts. Sajūtiņas joprojām spiež pie zemes, šobrīd tik ļoti gribētos būt zemākai par zāli, tā vienkāršā iemesla pēc, ka neprotu apieties ar cilvēkiem, it īpaši tiem, kurus vajadzētu turēt svētākus par svētiem [ko es arī veiksmīgi daru], un vienmēr visam sastrādātajam var trekniem burtiem uzspiest četrus maģiskos burtiņus FAIL - sasodīts, es laikam nekad neiemācīšos samierināties ar to, ka nekā vairs nav, un tie īgnie pārmetumi tikai gāžas un gāžas, ak, nogrieziet man pirkstus un izoperējiet kādu gabaliņu smadzeņu, jo tik ļoti negribas visu bendēt vēl vairāk, tik ļoti negribas, un man, mūžīgajai bezkauņai, kura noteikti nebija mājās, kad kaunu dalīja, ir kauns par šitādu regulāru otra cilvēka čakarēšanu, tāds milzīgs un nebeidzams kauns.
Nobeigumam gabaliņš no augstākpieminētā sektanta dotās lapiņas - nekad neesmu īpaši lasījusi svētos rakstus, tikai vienreiz kautkādos uzplūdos trešdaļu no Mateja evanģēlija, bet šis teikums kaut kā iesēdās galvā - 'Un es priecājos par Tevi dziedot.' [Cefanjas 3:17] Spēks ar jums, patērētāji.