Eh, vaimandieniņseptiņkrieviņ, šai dienai es īsti nezinu nosaukumu, un minimālas skaidrības ieviešanai citēšu snif tastatūrai piederošus vārdus, kuri ir tik precīzi, ka precīzāk vairs nav kur - 'esmu sevi padarījusi par nervōzu, sērīgu cilvēku, kas raustās no sīko bandītu bariņiem centrālās stacijas tuneļos'. Pikseļu jūkļi *.jpeg formātā kooperējas ar galvā sēdošajiem materiāliem un jau atkal sakausējas vienā caururbjošā verķī, tarānā, tanku dūrē, 'Maul of Puncture' un tamlīdzīgos šedevros - dievišķā apgaismība bēg kā velns no krusta un nedod ne mieriņu, ne galu, ne sākumu. Plauktā pūst aizlienētais Dostojevskis, kuru medīju pa puspasauli, bet tālāk par pirmo vāku un pelēkzilraibo iekšlapu neesmu tikusi, roka neslienas pāršķirt lapu, divas, piecas, piecdesmit. Viss ir tāls un auksts, tāls un auksts. Tāls un auksts. Un tāls. Un auksts. Prāts neļauj rakstīt kārtējo neregulāro vēstuli, jo tad atkal kritīs, birs un lidos īgnie pārmetumi no abām pusēm, bet gribas, tik sasodīti gribas, manis sacerētie vārdi allaž jūtas pagodināti un priekā nodreb, kad pār tiem aši pārskrien brūnās acis, tās pašas.