Miegs nāk nepārtraukti, visu dienu un nakti, bet iemigt kļūst arvien grūtāk - neraugoties uz to, ka acis līp ciet, nav iespējams aizmigt puslīdz pilnvērtīgā miegā, un tā nu es caurām dienām mētājos apkārt, pārgurusi un īgna. Bet ne jau par to ir stāsts. Abonents atkal eksistē, jo pelēkais verķis ar ciparpodziņām vakarnakt izvēma 'Varbüt tas ir brìnums? Varbüt liktenis?', ak, man arvien vairāk liekas, ka lietas dzīvo pašas savu dzīvi neatkarīgi no to īpašniekiem - fotoaparāti paši izdomā, kurš kadrs saimniekam atnesīs miljonus, un telefoni jau pašā sākumā zin, kurus vārdus nāksies caur saviem smalkajiem mehānismiem pārraidīt. Tā tas nudien ir.
Viņas abas [vai varbūt tikai viņa viena?] ir mans klusums, savukārt es - haoss, es esmu haotiski samētātas dzelzs skaidiņas, un viņas ir tie spēcīgie magnēti, kas visu to bardaku savāc atkal vienkopus, 'where all your silence and your chaos meets', līdzīgi kā vienā gudrā grāmatā bija rādīts, kā ar dzelzs skaidiņām un magnētiem var iegūt magnētiskā lauka attēlu - visi tie puteklīši sakārtojas smukā rakstā un pasaule priecājas. Neredzu nekādu iespējamo galu vai sākumu, apmēram kā _pie_fucker_ kaklā uzkārtajā mediatorā stāvēja iegravēts 'No beginning and no end' - nozīme drošvien pavisam cita, bet vārdi atbilst, vārdi pārāk bieži visam atbilst un vispār vislaimīgākie cilvēki pasaulē ir kurlmēmie, jo no viņiem taču neprasa neko lieku! Tam visam pa virsu es esmu aizmirsusi Mad World vārdus, tagad galvā skan tikai melodija un nesaprotamā murdoņa, kā jau vienmēr pie aizmirstiem vārdiem un ir pilnīgi vai žēl, jo atceros, kā kautkādā padsmitajā jūnijā to dziesmu murmināju savā neizteiksmīgi zemajā balsī, pēdējo reizi sēžot uz gultas malas dzīvoklī, kurš pavisam neilgā laikposmā bija paspējis gandrīz pilnībā iesūkties manī, kļūt par tādām kā otrajām mājām vai ko nu tur. Un šis vakars pilnīgi noteikti nebūs ierasti mierīgais tušas darbu un vatmaņa graizīšanas vakars, jo es nespēju saskatīt uz papīra savilktās strīpiņas un nespēju neko noturēt rokās, nedod dieviņ nogriezt šķībi, pasniedzēji nositīs - vēderā plosās, pakrūtē dur, nierēs smeldz un sirds apvidū sāp, ir atgriezies drebulis un domas - domas tam visam pa vidu kā aizpildošā špakteļtepe, jo sākuma nav un gala nav vēl jo mazāk, 'viens neveikls caurvējš un tu debesīs aizlido', bet es palieku te, tepat lejā, dzirdi, dritvaikociņ, dzirdi? 'Жалко, что я не галка', Kirkorova vārdiem, jo nepiedāvāju garāmgājējiem rīsus un nedzeru Kagoru, nedzīvoju kaimiņos, man nav foršas balss un dienās es nebūšu māksliniece - žēl tomēr, žēl, pārlieku ļoti žēl, man pārāk bieži visa ir žēl.