Nav īsti kur likties, jau atkal tā 'vietas atrast nespēšana' vai kautkā tā, un Mogwai spēlē tik skaisti, tik skaisti - kā tajās retajās reizēs, kad prieks nāk draudošs un pāri līstošs, nē, drīzāk tā pati priekšnojauta, tā parasti ir vispatīkamākā - tūlīt būs kaut kas ellīgi priecīgs un beigas priekiem tālas un nesaskatāmas, kā saulriets aiz tiem diviem Purva ielas bērziem vai mūžvecais horizonts pie manas sirdsmīļās jūras - jā, kas būtu, ja Dullais Dauka būtu aizairējies līdz tam savam horizontam? Un velnsviņzin, kāda šī [jā, tieši šī, un neviena cita] minūte būtu izvērsusies un iegājusi vēsturē, ja es būtu mazdrusciņ priecīgāka un ārsts nebūtu viņai konstatējis trešās pakāpes depresiju.