Debesīm šobrīd ir laša filejas tekstūra, savukārt krāsu salikums ir tieši tāds, kāds man vienmēr ir paticis. Un tālumā spīd mierinošā gaismiņa no Radiotehnikas mājas, lūk, visas šitās krāsas un gaismas kopā izraisa nepārvaramas skumjas, vēlmi uzvilkt ko siltāku un aiztesties kautkur ellē gaisā prom, pie Oskara Mērsragā padzert kafiju, ibio rio, visu cauru rītu puņķojos un šņaukājos tikai tāpēc, ka Rīgas Gaisma bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem astoņos no rīta nodzēsa lampiņas uz manas ielas. Tās laikam sauc par nervu kaitēm.