Pirms septiņām minūtēm atklāju sev Bauhaus, izlasīju kādus pāris tūkstošus burtiņu un tas viss kopā izveidoja tik ļoti nepieciešamo un vitāli svarīgo ar-pannu-pa-galvu efektu - pār mani nāca apskaidrība, apspīdēja dievišķā gaisma un atejas lampiņa, notika liktenīgais spēriens, grūdiens, hujznajet, bet manuprāt es nupat visu sapratu, manās rokās iegūla tas liktenīgais asfalta boris, ar kuru atlauzt vaļā ielu un izrakt zem tās sabūvētās trubas, tagad plosošā atklāsme draud uzplēst visas manas grēcīgās un pārgurušās miesas, pārlīt pāri malām un vēl tālāk, appludināt visu pilsētu un izskalot Gaismas Pils pamatus, bet man ir vienalga, jo tā taču ir atklāsme un man beidzot ir nojausma, kā dzīvot tālāk un nedarīt nevienam pāri! Tagad man pēc idejas piedienētu sadauzīt visas astotajā dzīvoklī esošās elektroierīces [tāpat, emociju uzplūdos] ar savu skrūvjzoļaino huligāna zābaku, nokrist ceļos istabas vidū un raudāt trīs dienas nonstopā, līdz acis izkaltīs un vajadzēs veselu ārstu konsīliju, kuri atjaunotu normālu acs mitrināšanas ciklu, bet šobrīd es esmu pārlieku mierīga, neraugoties uz to varmācīgo plosīšanos manās iekšās.