Man beidzot bija skaists rīts, ibiomaķ - lai arī kāda bezizmēra kaislība pret miegu man būtu, pamosties sešos no rīta tomēr ir patīkamāk, nekā astoņos vai desmitos, turklāt pēc mazgulētām naktīm vienmēr manā miesā ir tā neizstāstāmi patīkamā sajūta, no kuras var tikt vaļā vienīgi staipoties visos iespējamos veidos. Šīs sasodītās piespiedu brīvdienas mani ir iedzinušas kapā jau vismaz divdesmit reizes, ehh, ir pagājusi tikai nedēļa un vēl mazdrusciņ, bet man liekas, ka kūkoju bezdarbībā jau vismaz mēnesi vai divus - labāk tomēr ir plēsties uz pusēm, nekā neplēsties nemaz. Lūk tā. Sapņos nepārtraukti redzu murmuļzvēru un no rītiem nezinu, ko īsti domāt un vai vispār domāt, naktī redzētās ainiņas pavada mani visu dienu un vakarā atgriežas jaunos attēlos un videoklipos, un tā vislaik uz riņķi vien, tā īsti neļaujot man sist traukus un sākt piecsimt divdesmit devīto jauno dzīvi šī gada laikā [gads bija fantastisks, starpcitu!] - nekas, pēc pāris dienām gan, kā jau visi jaunās dzīves sācēji - pašā pirmajā jaungada minūtē vienā apakšveļā izskriešu ārā uz Kreslera ielas, nelabā balsī uzkliegšu ārā izlīdušajiem kaimiņiem 'laimīgjaunogadu, ņuņņas!' un ieliešu sevī kādu glāzi vai pudeli putojošās alkoholiskās substances, kura varbūt beidzot aizskalos visu no manis prom, bet varbūt arī nē, who knows. Dzīvojieties.