Kratījos tramvajā ar papīru ruļļiem rokās, un tik šausmīgi gribējās raudāt, gribās vēl tagad, un vispār pilnīgs vāks - tur varbūt ar līmes tvaikiem pārsātinātā 401. telpa pie vainas, varbūt k ibeņi maķeri nobrukušais menstruālais cikls, varbūt pasniedzēju histēriskā ķērkšana, bet varbūt velnsviņzin kas, īstie vīri neraudot, bet sasodīts, es taču esmu tikai sieviete, parastākā no parastajām, un vismaz tik daudz kā paraudāt es varu atļauties, right?