Gribas histēriski kliegt, nē, sākumā izgulēties, un tad kliegt. Cien. pilsone Anna ik dienu vardarbīgi dzen mani mājās gulēt, un patiesībā taisnība vien viņai ir, bet man jau nekad nekas nav kā pie cilvēkiem, tāpēc lieki piebilst, ka gulēt tā arī vēl neesmu aizgājusi un manuprāt, manas acis tek ārā no dobumiem, bet varbūt man vienkārši rādās. Velnsviņzin. Tagad saņemt sevi rokās un veiksmīgi uzcept vēl pārdesmit kilogramus nevienam nevajadzīgu darbu - bail pat iedomāties, cik daudzos un dažādos veidos skates priekšvakarā pašnāvības izdarīs tie, kuri kavē. *pielieku divus pirkstus pie deniņiem un saku 'pdššš!'* Neesmu redzējusi nevienu sirdij tuvu hominīdu dzimtas pārstāvi jau precīzi mēnesi un nezinu, uz ko tas norāda, esiet tik laipni un kautkad ap deviņpadsmito datumu izvediet mani pastaigā, savādāk es atrofēšos, nē, es jau esmu atrofējusies! Smalki izkoptās saskarsmes spējas ir kritušas ģeometriskā regresijā un es pārsvarā aprobežojos vienīgi ar kursabiedru lamāšanu bez redzama iemesla. Cheers, mīlīši.