Gulēju neizmērojami garas 11 stundas dziļā velces verga miegā zem gaišzaļā deķīša, un ir sajūta, ka miegs ir nācis visām mana organisma sistēmām par labu, neraugoties uz tiem šausmīgajiem murgiem, kuri pēc sapņu grāmatas sola man vienus vienīgus prieciņus un laimīti, as usual. Tējas krūzes rāmi krājas uz galda, un tām būs lemts tapt tīrām tikai tajā kritiskajā brīdī, kad man aptrūksies trauku, no kuriem to substanci sevī liet, par sevi lūk esot jārūpējas, bet man nav ne mazākās nojausmas, kā lai sāk to darīt. Šajos kvadrātmetros ir pārlieku auksti un tāpēc jādodas ārā, kur gaisa temperatūra ir augstāka, marinēties sasodītajā Ziedoņdārzā un vērot tantes ar bērniem un suņiem, gaidot priecīgo divriteņa zvaniņa šķindoņu, kura tā arī nekad neatskan.