Mana patīkami zemā/pērkondimdošā/vienkārši foršā balss beidzot ir atgriezusies manās balss saitēs, hooray, nu es atkal varēšu runāt, brēkt un dziedāt uz vella paraušanu. Ilgi un dikti ņēmos ar krāsas šķaidīšanu un cīņu pret mūžīgo roku trīcēšanu, hahaha, finālā man izdevās un nelaimīgie 16 kvadrāti tagad žūst uz galda, šķībi, greizi un pleķaini, bet otrdiena vēl tālu un pārtaisīt to elles padarīšanu varēs vēl simtreiz. Pirmos kucēnus jāslīcina, tā runā. Nupat rādīja Zaķīšu Pirtiņu un jā, te atkal pierādās mūžsenā patiesība - jūs varat man rādīt videoierakstus ar izvarošanām, uzšķēršanām, masveida zīdaiņu apslaktēšanu vai ko tādu, un es visticamāk iekārtošos krēslā ērtāk, bet pa īstam šļakstīties ar asarām man liks tikai un vienīgi Zaķīšu Pirtiņa. Man, latviešu sievietei, kura backup'us netaisa un no ārstiem nebaidās, tā jau ir, vistrakāk jāgaudo par visparastākajām lietām.