Vēlme vemt un raudāt reizē nav atkāpusies ne par kapeiku, varbūt es vienkārši esmu stāvoklī, bet varbūt tikpat vienkārši rudens nāk. Rīti ir vēsi un naktis vēl vēsākas, līst lietus un gribas kādu piekaut. Pēdējo 2 mēnešu laikā arvien biežāk pieķeru sevi klīstot pa pilsētu, turp šurp atpakaļ, vienmēr šausmīgi salst rokas [cimdiņi guļ kautkur ļaunajās skapja dzīlēs] un vienmēr tas pats augstāko neirālo darbību kokteilis maisās pa manām sarežģītajām smadzeņu ejām, терпеть не могу, vienmēr to jautājumu ir kvantumiem vien, bet atbildes pat ar uguni nesameklēsi, kā jau parasti, un ja vien mani lauku radi nebūtu nodzēruši pēdējās saprāta paliekas [tas man laikam gēnos], es drošvien sēdētu pļavas vidū un kārtīgi pārdomātu šito visu Stelpes sviestu, kurš darās faktiski kopš 22. jūnija vakara un iesākās brīdī, kad ieradāmies 'Cīruļos' uz šķietami patīkamām pāris dienām, drošvien lāstu uzlikuši, mērgļi. Bet ne jau par to ir stāsts. Vakar dziedāju patriotiskas dziesmiņas kopā ar tautiešiem Mildas pakājē, baudīju gaismiņas uz tiltiem un Daugav's abās malās, sūtīju neatšifrējamus gaismas signālus cilvēciņiem krastmalā un braucu/gāju mājās. Metu vakar kaunu pie malas un no visas sirds aizlēju acis, reibinošā substance tumšzilā tējas krūzītē un koncentrēts prieciņš abos asinsrites lokos - un dzīve esot skaista, tā ļaudis runā. Manī dzīvo Salstiņš, šovakar mēs cepjam kotletes un vāram rīsus, nupat mums piezvanīja kāds mistisks labdaris un klārēja, ka esam Superbingo laimējuši žiguli, lielāku idiotismu savu mūžu neesmu dzirdējusi, bet ko padarīsi.