Jums visiem ir H2O pīpe [un visi tādu pīpē, tas nemaz vairs nav romantiski], bet es lietošu CH3CH2OH pīpi, nē, patiesībā es nelietošu neko un iesāliet savas pakaļas tai savā nolāpītajā apelsīnu tabakā, lai deviņi pērkoni jūs sasper, ibioriodežaneiro, es šodien esmu dusmīga un pat nezinu, kāpēc un no kā. Šodien visu dienu sēdēju stacijā un vēroju vilcienus, tagad reibst galva un grūti elpot, liekas ka plaušās iekļūst mazāk gaisa, nekā būtu vēlams, tas viennozīmīgi uz kautko norāda. Veseli divi cilvēki apgalvo, ka es uzvedoties kā mirusi, bet tā takš nevar būt, jo tā nevar būt nekad, kur nu vēl ar mani, mūžam laimīgo personāžu, es esmu dzīvāka par dzīvu, tikai kautkas tur, sarežģītajās smadzeņu ejās un tuneļos drošvien ir noklikšķējis, klikt klakt un cauri, atliek atskanēt vienam tādam klikšķim un rožu vietā tev iepatīkas ceļmallapas, de Sada vietā - Dace Rukšāne, bet makaronus ar sieru nomaina smirdīgi Centrālstacijas pelmeņi, tev pat nepajautājot - gribi vai negribi, figu, še tev Anniņ vasarsvētki, laiks ir nauda pat visrūdītākajam hipijam un neviens nedzesēs muti jautājot, ko ellē tu gribi un vai vispār gribi, un vispār viss ir tieši un pilnīgi tā kā Bankovska 'Eiroremontā' - 'Braucot mašīnā, tev gribas raudāt, naktī - aizmigt, bet no tā, kas galvā - vienkārši vemt. Triekt visus ellē un/vai pavēlēt skaitīt lūgšanas. Sūtīt pisties dirst. Pat ja tev saka, ka mīl tevi, tu netici. Vai nodomā - ko tad tas dod. Lai gan vēl pirms brīža tieši to esi vēlējies. Tu nezini, ko gribi. Tu vispār neko nezini. Un negribi. Gribi to, ko nezini'.