Manu miesu viscaur klāj apdegumi [Dāvja vārdiem izsakoties - saule, jūra, ādas vēzis], naktī gulēju maz un nekvalitatīvi, toties smadzenes aplaimoja mani ar labu sapni, tā jau parasti ir - nav ļaunuma bez labuma. Rīta tējiņa vienmuļi skalojas vēderā un kaklā sakāpis rīta nelabums, kā jau vienmēr ap šo laiku, varbūt es esmu stāvoklī no svētā gara, kas zin. Gribas visu izsviest ārā k ibeņi maķeri, visas grāmatas, vecās avīzes un nebeidzamos papīrus, salikt plauktos stikla burciņas ar formalīnā iemarinētiem orgāniem un priecāties, tas pilnīgi noteikti uz kautko norāda, kā jau parasti, manuprāt es vienīgā esmu tik plānprātīgi apsēsta ar zīmju meklēšanu sev apkārt un man drošvien ir kāda mistiska kaite, kuru vēl neviens nav atklājis, manu līķi graizīs apdzērušies medicīnas studenti un augsti profesori, kuri beigu beigās medicīnas enciklopēdijā ierakstīs Buidovas sindromu, haha, tas gan būtu sasodīti džuisīgi un es pilnīgi noteikti iebraukšu vēsturē ar ķiršsarkanu 1997. gada Mitsubishi Galant, guļot aizmugurējā sēdeklī un dziedot savā dīvainajā balsī. Bet ne jau par to ir stāsts. Šī ir ideāla apdegumu ārstēšanas diena un Kristiāniju šķērēšanas diena.