Šovakar es otro reizi pāris gadu laikā pieredzēju Mono, un viņi bija vēl fantastiskāki, nekā pagājšreiz [ja manas ausis varētu beigt, viņas to drošvien kādā brīdī arī būtu izdarījušas], tomēr par spīti visiem augstu vilni sitošajiem muzikālajiem orgasmiem, drusku nepamet sajūta, ka esmu uz koncertu devusies tikai tāpēc, ka ne jau katru dienu sanāk dzirdēt tādus postroka grandus dzīvajā - līdzīgi kā 9. klasē visiem bija obligāti jāmāk Pūtvējiņus, citādi Žapsīte draudēja ar nesekmību mūzikā un līdz ar to dirsā darbs un materiāls. Taču es nesūdzos, es izbaudīju katru koncertā izskanējušo noti, un izrādās, ka arī famīlija šovakar laiku nav velti tērējusi - maman un mazmāsiņa esot kopīgi pabijušas uz Krēslas pēdējo daļu, un ne jau vienkārši šā tā, bet uz ekskluzīvo pirms-pirmizrādes vešiņā mīšanas seansu [klik], uz kuru biļetes varēja dabūt tikai melnajā tirgū, acīmredzot - dievs tēvs debesīs, reizēm es patiešām domāju, vai tik es neesmu slimnīcā samainīta, bet ja mēs tā pavisam nopietni, viņas no tiesas ir saskanīgs mātes-meitas duets, cepuri nost; viņām ir kopīgas intereses [salīdzinājumam: manējās parasti tiek novērtētas ar 'ēēē.... jā'], neizsīkstoši sarunu temati, liels kopā pavadīta laika apjoms un viss kā saskanīgai ģimenei piedien - protams, mīļo Sīrupiņ, es mīlu savu māti [gan jau ka viņa mani arī, jo kas gan viņai cits atliek, ko tu 15 gados pa pāli uzcērt, tas tev arī ir jāauklē, piedodiet manu klajo netaktiskumu] un mūsu kontakts visus šos garos gadus ir vienmēr bijis ļoti veiksmīgs un citiem par piemēru rādāms, tomēr ģimeniskajā plaknē es jūtos kā no laivas izmesta, vienmēr esmu vairāk vai mazāk jutusies. Bet ko nu tur daudz.

Paretam es iedomājos, vai mana pirms gadiem veiksmīgi padirstā mūža mīlestība paaicinās mani uz savām kāzām, ja tādas reiz būs [kāpēc gan lai tādas nebūtu, dritvaikociņ, kurš gan negribētu apprecēt tik bezgalīgi skaistu un veiksmīgu cilvēku] - ir tikai tāda 50:50 sajūta, man labpatīk cerēt, ka kopējā griezumā es tomēr esmu par kapeiku nozīmīgāka, nekā visas obligāti aicināmās labāko draugu brālēnu pirmās sievas [kuras visas kā viena sadāvina tosterus un vēlāk svinībās noēd visu gaļu un maizi], un nē, nekā tāda, tas lielais rūgtums jau ir pa šiem četrarpus gadiem noskrējies, es vienkārši uzcirstu izejamo kārtu, iedāvinātu jaunlaulātajiem apsveikuma polšu un aploksnē zilu banknoti ar burukuģi [vai oranžu ar renesanses arhitektūras detaļām, gan jau ka būsim eirozonā ap to laiku], varbūt pat saņemšos papozēt kopbildēm ar kāzu viesiem vai dzeršanas daļā iesaistīšos kādā tizlā viesību spēlē [no tādām, kuras dāsni apmaksātā tamada parasti ceļ priekšā, kad visi jau ir labi iesiluši, bet vēl nekaujas], un no visas sirds priecāšos par nupat sašņorētajām svētajām laulības saitēm [dubultajā mezglā, kā tu toreiz mācīji] un abu iesaistīto pušu lielo laimi, patiešām, man nav nekāda pamata tā nedarīt. Dzīvojieties, patērētāji.