14 Novembris 2012 @ 21:47
 
Neviļus atcerējos izbijušo kursabiedreni [to pašu, kas sarūpēja man darbu pie hotdogu pannas un vēlāk pārvācās strādāt uz Index tajā pašā Brīvības ielas stūra mājā] un to, kā viņa man stāstīja par šķiršanos no sava ilggadējā vīrieša - 'Es par viņu tā rūpējos, es viņam katru vakaru no darba vedu sviestmaizes', jā, diez kas nav.
Man mēdz jautāt, kāpēc es izskatoties tik bēdīga [smieklīgi, es jau neiešu tev tā uzreiz atklāties, mans nelietīgais lasītāj, tev ir jāiemanto mana bezgalīgā uzticība vai vismaz jānoved mani līdz attiecīgām promilēm, taču arī tas tev diez vai spīd, jo pēdējā laikā es apvaldu savu muldēšanas refleksu, pat pilnīgā ķitē būdama], nu jā, ar apgaroti laimīgu sejas izteiksmi ikdienā nebūt nelepojos, bet kopumā es noveļu visu uz tēvu - radinieki vienmēr apgalvoja, ka es esot pilnīga tēva kopija, gan vizuāli, gan morāli iemiesojusies sievietē; un nesen, kad man bija tas gods redzēt savu kreatoru televizorā [konfrontācijai 1:1 vēl neesmu saņēmusies un domāju, ka pašlaik nevajag arī, jo ko gan es viņam pēc visiem šiem gadiem teikšu], no tiesas jāatzīst, ka līdzība ir nepārspējama, nez, kas viņam pašam par šo visu būtu sakāms, taču vaibsti sakrīt un sejas izteiksme ir precīzi tāda pati, ar tādām pašām suņa acīm.
 
 
Skaņa: Jerboa - White Windows