Hokeju šosezon neskatos [manā televizorā nerāda un nav jau arī vairs garo vakaru mācībiestādes dežuranta būdā, kaut gan īstenībā bija pa to laiku cītīgi jāglezno skatēm], taču ziņu portāli man ik dienu vēsta, ka Dinamo esot kļuvuši pavisam nožēlojami - nez, par ko domā PR ģēniji, kāpēc viņi šo defektu nepārvērš par efektu, veikalos blakus Dinamo čipsiem, Dinamo baterijām, Dinamo pelmeņiem [manos plānos nav neslavas celšana, taču kursabiedrs reiz ar tiem pamatīgi saindējās] un Dinamo velnsviņzin kam vēl jau sen vajadzēja atrasties arī Dinamo prezervatīviem, gara acīm jau redzu sloganu 'Dinamo - un tu nekad netrāpīsi'.

Māt' ierodas mājās reizi trīs dienās un ir uz pusslodzi pārvākusies dzīvot pie kāda no saviem štuceriem [vajadzētu kaut kur izmitināt arī mazmāsiņu un man beidzot būtu kaut nedaudz privātas telpas, jā, es nekaunos par saviem vārdiem, es nespēju ilgstoši palikt pie pilna prāta šādos pār-plecu-lūrēšanas apstākļos, kaut gan pārsteidzošā kārtā tā arī esmu visu mūžu nodzīvojusi], izrādās, ka viņai tādi ir vairumā, nezinu, varbūt vienkārši mana izteiktā monogāmija, taču es šo viņas iezīmi nekad neesmu sapratusi, kā var tik veikli manevrēt ar vairākiem reizē - nu, jā, labi, piecpadsmit gadus dzīvojot kopā ar nemīlamu vīrieti un pēkšņi atgūstot pilnīgu rīcības brīvību [trešdien būs riņķī jau gads, 8. dzīvoklis svinēs], ir skaidrs, ka jāizdrāž puspasauli un turklāt pēc iespējas ātrāk, taču no malas paskatoties, ko viņa ar visiem saviem mužikiem tur vērpj, man plīst smadzeņu asinsvadi. Dzīvojies, nešķīstais lasītāj.