Ja redz trīsreiz vienu un to pašu sapni, tas piepildoties - tie labie sapņi jau tāpat ir tikai vienā eksemplārā, taču, ja tas tā patiešām ir, tad es nebrīnos, kāpēc mani tik bieži piemeklē visādi stulbi notikumi un kāpēc mūža galvenā vadlīnija tik bieži iet через жопу, lai neteiktu vairāk. Eh. Šķiet, ka būšu atklājusi to optimālo gulētiešanas brīdi, tas ir tad, kad acis paliek sarkanas, miegs uzreiz ir tik brīnišķīgi dziļš, pamosties ir patīkami un sajūta tāda, kā caurām naktīm planšetes līmējot, velnsparāvis, drīz jau arī RAVs atsāksies ar visiem 3. kursa jaukumiem - dzīvošana gleznotavā līdz vēlai naktij, pusdienās kofeīns visās tā izpausmēs un sūda nocenotie salāti no Maximas pāri ielai, miega trūkums organismā un naktis iztērētas, līdz pat rītam kaut ko taisot un pārtaisot. Varbūt darbaholisms ir atgriezies, taču īstenībā pat mazliet gribās to visu, savādāk drusciņ garlaicīgi kļūst [lai gan tā izteikties būtu nesmuki, šī ir bijusi varbūt pat skaistākā vasara, kādu esmu piedzīvojusi].
Patreiz skanošā dziesma ir mana šībrīža vājība [paldies, atheist, ka aizpildi Current Music ailīti].

Aizbraucu pēc kladēm, jess, ar katru gadu šīm uzlabojas dizains [pēc idejas jau man ir vienalga, kur pierakstīt stilu vēsturi vai fotostundu teoriju, bet tomēr patīkami rakstīt skaistā kladē, nevis tādā, kuras dizaineris nemāk atvērt fotošopu un nav apguvis angļu valodu pat sākumskolas līmenī], braucu mājās ar to makulatūras kaudzi klēpī un domāju, kāpēc dzirdot dziesmas, man galvā automātiski salīmējas dokumentālā filma no visa, kas pie attiecīgā skaņdarba ir pieredzēts vai vienkārši ar to saistās - Muse dziedātais Unintended, teiksim, ir Peldošā Darbnīca ballītes beigās ap pieciem no rīta, piepīpētas plaušas, pretīga rīta kafija, nebeidzami apskāvieni un pārsalušas rokas [ironiski, apsaldēt savējās, lai tikai tam otram būtu siltas], Deftones izpildītais Passenger ir absolūtais Ļeņingradas vakars, smēķi uz galda, zīmuļu skaidas un drebulis, Freizertantes brīnišķīgais Moses ir garās rasēšanas naktis un tamlīdzīgi, nu vienvārdsakot domu jau var saprast un gan jau ka tas visiem tā vairāk vai mazāk ir. Tā laikam arī rodas visas tās dziesmas, kuras ir neizturami klausīties, vai arī [visbiežāk] sākumā tās ir teju vai dienišķās maizes vietā un neizturamas kļūst tikai pēc tam.