Negulēju teju vai visu nakti, prātā pārcilājot dienas iespaidus un cenšoties nesaskābt, mani ēda nost viens sūda nenogalināms ods [viņš laikam bija absolvējis Stradiņus, savā nāves brīdī koda man tieši vēnā - slimnīcas medmāsām vajadzētu no viņa pamācīties, šīs nekad nevar mani pieslēgt sistēmai] un ap pieciem no rīta, kad man beidzot izdevās kaut cik iemigt, tiku piecelta un parauta uz sēņošanu, kas var būt brīnišķīgāk. Kampju jau otro Dynamit un jūtos mazliet apdullusi, matu sakārtojums perfekts un sajūta laba, vajadzētu beidzot kaut ko padarīt, bet tikmēr pagriežu skaļāk un dziedu līdzi - 'Эх, подайте нам карету, вот эту, и мы поедем к ебеням!'
Dzīvojieties, patērētāji.
[update: es, protams, esmu līdz ausīm reklāmās un to dizainā, taču traukiem.lv izceļas ar tiem tekstiņiem, kur automātiski ieliekas profila īpašnieka vārds - 'Sigita, miljons cilvēku gaida, kad tu piezvanīsi!', velnsparāvis, kam ellē man jāzvana - visam tam miljonam vai vienkārši kādam no biedru loka, kamēr tas miljons klausīsies un sarunas beigās sajūsmā lauzīs krēslus? Man arī tāpat liekas, ka tieku izspiegota un noklausīta, un vispār, laipni lūgti pist taisni, gan es pati zināšu, kam zvanīt.]

Līdz šim vēl nebiju cepusi kartupeļus cilvēkam, ko pazīstu aptuveni 33 stundas [tas laikam nozīmē vienīgi to, ka sociofobija pierimstas, hooray for me!].