Būtiski ir aizdzīt satraukumu, sūdīgākajā gadījumā ieraut drosmei.
Turamies, Jāni.

Krietni ierāvu drosmei, pārmetu krustu un aizgāju socializēties tomēr - pirmie kucēni jāslīcina, protams, taču nebija nemaz tik traki, kā biju iedomājusies, in fact bija pat krietni brīnišķīgāk, tomēr nepamet sajūta, ka varbūt nevajadzēja iet, uz beigām lieki sevi sacepināju un sabēdināju [šovakar manā audiosistēmā skan pārsvarā Smashing Pumpkins un vienīgais, ko es dzirdu, ir 'we must never be apart, we must never be apart', eh, man vienmēr ir ar Viņu grūti un reizē neparasti viegli gājis]. Bet ne jau par to ir stāsts. Cilvēki rādījās visnotaļ jauki, teju vai visus biju iztēlojusies citādākus, it sevišķi pa puspagastu izdaudzinātās personas, par kurām man tik daudz nācies dzirdēt, un Jānis ir vispār gatavais kronis visam, atpazīstot mani pēc pudeles manā rokā [tas nekas, ka tā bija limonādīte, man laikam ir tiešām jāpārstāj savu dzīvi izklāstīt Cibā].
Dzīvojieties, patērētāji.