Esmu apņēmusies boikotēt neirologu visu savu atlikušo mūžu, taču mans nervu tiks mani kapā iedzīs, velnsparāvis, jau mēnesi manas kreisās acs plakstiņš raustās, kad pašam iegribas - īpaši tad, kad man kādam jāsaka kaut kas bezgala svarīgs, es rīvēju savu dumpīgo aci un izskatos vai nu kā raudoša pamuļķīte, vai vienkārši pamuļķīte [kas nav nekāds dižais jaunums, manuprāt]. Otra bezgalsvarīgā lieta - sasodīts, man ir tik lieliski biedrīši, otrus tādus ar uguni nesameklēsi un parasti es esmu viņu dēļ gatava kaut vai izstiepties, ne tikai klausīties dzīves pārstāstos un izrādīt palīdzīgu roku pie nepabeigtajām planšetēm [jo kurš tad var pēdējās 2 minūtēs viens pats salīmēt 16 darbus - vai nu mirsti ar godu, vai nu ej un izdīc žēlastību pēc skates], taču tajos retajos momentos, kad man pašai kaut ko izmisīgi no viņiem vajag, visi izliekas par beigtiem vai akā iekritušiem [nejaukt šo līdzību ar Laimes Aku aiz kojām, tās ir divas dažādas lietas] - protams, izklausās jau bezgala dumji, teju vai īstenā 'sveiks, sīrupiņ, man ir problēmiņa' manierē, taču nepatīkami tāpat, jo kurš saprātīgs pilsonis gan negrib, lai ieguldītie pūliņi kaut mazliet atmaksātos [jā, ibio maķ, es arī gribu slavu un atzinību, tonnām burvīgu draugu un apbrīnojamu privāto dzīvi, tikai savas vēlmes neizkliedzu pa puspagastu].
Jāsapamparējas un jāiet parka pīles apraudzīt, nez kā šīm klājas.