08 Augusts 2010 @ 17:55
 
Stāvēju meža vidū un pilnā rīklē dziedāju Karma Police, vēlāk mašīnā skaļi skanot Royksopp, pārbraucu mājās - viegli īgnā noskaņojumā, turot klēpī atvērtu Rīgas Laika jaunāko numuru, domājot par to, ka Liepājā es gribētu iemīlēties, un vērojot aiz loga slīdošos dažāda kalibra laukus ar mājiņām un mājlopiem. Tā neko, mierīgi. Pie leišu delfīniem skanēja Amēlijas valsis [es dziļi ievilku elpu un sastingu], skaisti cilvēki un dīvainas ceļazīmes, kabatā palikusi 20 centu kapeiciņa, un par kapeiciņām runājot, iesviedu divsantīmnieku kādā eksotiskām zivīm pārpilnā Lietuvas akvārijā, kas zin, varbūt piepildīsies - pirms pāris gadiem es līdzīgi izrīkojos tepat, kaut kur Siguldas pusē, drošvien jau tīrā pašiedvesma, taču pēc tam man klājās tik labi kā nekad agrāk [lai viss mans mūžs būtu vienmērīgi laimīgs, man vajadzētu visos valsts teritoriālajos ūdeņos sagāzt vidējo gada izpeļņu]. Vispār, viss pasākums iezīmējās galvenokārt ar to, ka pirmoreiz mūžā šķērsoju valsts robežu - jā, pilsoņi, es, vidusslānim piederoša tīrasiņu rīdziniece 'no sirds un rajona', nedzīvoju jaunā projekta mājā, nedēļas nogalēs neklīstu pa tirdzniecības centriem astoņas stundas no vietas un divreiz gadā pa brīvdienām nebraucu slēpot uz Alpiem vai grillēties pie Vidusjūras, kā arī mani iekšzemes klejojumi nav bijuši tālāki par Kārsavu [276 km no Rīgas, whoa], un vispār. Šķiet, ka varētu uzjaukt sev Skotu Līderi un mazliet pabaudīt savu vienatni - mazmāsiņa aizpļāvusi prom tālēs zilajās un man vismaz pāris dienas būs skaisti, mierīgi vakari, varēšu cauru nakti klausīties radio un neīgņoties par to, ka manā gultā kāds sēž un nebeidzami ļerkst pa telefonu, tā tik būs dzīve. Par dzīvi runājot, nelieku mierā smadzeņu šūnas un spriežu, iet uz to grafiķu mītu vai nē - no vienas puses, man vajag kaut kādus nebūt jaunus cilvēkus, bet no otras puses, nejūtos pelnījusi ar saviem līdzšinējiem sasniegumiem tādās aprindās apgrozīties, turklāt jebkura iepriekš nezināmu cilvēku iepazīšana tomēr ir process, kurā mani panākumi galvenokārt ir apmēram tik augsti kā dzīves līmenis Zimbabvē [varbūt jāierauj drosmei?], un galu galā labcilvēks über alles, es šķilšu zibeņus un zilus uguņus.
Izklaidējieties, patērētāji.
 
 
Skaņa: Radiohead - Karma Police