10 Augusts 2010 @ 17:24
 
Es, protams, saprotu, ka tagad modē ir uz visu atbildēt ar maģiskajiem vārdiem 'Sūdīgi tev!' [nenoliedzu, pašai reizēm gadās], taču jopcikrazīt, ja nu es beidzot sadūšojos skaidrā prātā vērsties pie kāda ar savu lielolielo sāpi, izstāstu visu līdz pēdējai pieturzīmei un viss, ko es pēc tam dzirdu, ir 'Nu, sūdīgi tev!', par kādu gan sociofobijas izārstēšanu var būt runa - jā, pilsoņi, atbilde jau universāla, tāpat kā jebkuru cibas ierakstu īstenībā var nokomentēt ar 'Kuru tas piš?', un varbūt es sagaidīšu to brīdi, kad bērnudārzos un skolās nemācīs nekādu valodas izkopšanu, saskarsmi ar līdzpilsoņiem vai pat sūda alfabētu, jaunajiem mūsu sugas turpinātājiem būs jāzin tikai divas maģiskās frāzītes - nevis 'Lūdzu!' un 'Paldies!', bet gan 'Sūdīgi tev!' un 'Kuru tas piš?'.
Par sociofobiju runājot, tā laikam ir ieguvusi kaut kādu latento fāzi, jo socializēties ar nepazīstamām personām man pēdējā laikā sanāk pat tīri teicami [you go, girl!] un kas zin, varbūt drīzumā mani pametīs arī bailes zvanīt uz poliklīniku un iet uz visādām kopāsanākšanām. Kas attiecas uz kopāsanākšanām, šajā punktā es patreiz piedzīvoju lielāko mēneša dilemmu - iet uz to 7gd mītu vai neiet? No vienas puses, pirmais priekšstats ir labvēlīgs un cilvēki rādās tīri šainīgi [un noteikti gudri un skaisti, to es saku patiešām bez sarkasma], turklāt man beidzot derētu iepazīt kādu svaigu personu [savādāk visi laika gaitā iepazītie ir atsijājušies, pazuduši vai vienkārši izklīduši kur nu kurais un palikuši tikai daži, kuriem es noteikti jau esmu līdz brošai], taču no otras puses - nav man vēl tik varenu saskarsmes prasmju, turklāt diez vai es gribu redzēt labcilvēku [labi, redzēt ta' gribu, bet jebkurš kontakts būs grūts] un galu galā, ko es darīšu datorgrafiķu sanākšanā, kāda no manis grafiķe, neākstieties - neskaitot teicamās atzīmes datorgrafikas stundās [es māku korelī izlocīt valsts lielo ģerboni, yo, un visas turpat uz vietas izdomātās, neeksistējošās firmas ir sajūsmā par maniem plakātiem], man ir tikai divi ievērības cienīgi sasniegumi: pavasarī sapelnītās godalgas tajā draņķa Zelta Griezumā, kur apgrozījās visas valsts mākslas skolas un kaut kādi leiši piedevām [joprojām nesaprotu, ko tā starptautiskā žūrija bija pirms tam pīpējusi, visas trīs konkursa dienas es galvenokārt dzēru ar saviem pasniedzējiem Fonteina 6. numuriņā un pašu galveno konkursa darbu sataisīju pēdējās 20 minūtēs, jo sāku redzēt fotošopa laumiņu visās RGB krāsās un no ideju trūkuma man pa ausīm tecēja smadzenes], un otrs zīmīgais notikums - pirmais foruma izaicinājumos izcīnītais apbalvojums [virtuāli, taču patīkami], kuru saņēmu vakar vakarā. Par to pēdējo runājot, nesūdīgi, pavisam nesūdīgi priekš cilvēka, kurš, rupji rēķinot, nemāk fotošopu atvērt - ieņemt otro vietu blakus tādam datorgrafikas guru kā viņa [taču smiekli nāk ne tikai par to, eh, tas laikam būs vēl viens šņabja glāzes stāsts]. A vot skuju, pilsoņi, zaudēt man tāpat nav ko - aiziešu arī, galu galā tā nebūs ne mana pirmā, ne pēdējā sociālā izgāšanās, vismaz redzēšu cilvēkus un mierīgi iešu visiem soli nopakaļ, dziedot 'Esi man tā', galu galā visos kolektīvos es pildu galma āksta funkcijas un kāpēc lai šis būtu izņēmums, vismaz citiem jautri un pašai arī līdz ar to. Dzīvojieties, patērētāji, es ņemšu Gloriju un izmetīšu kādu līkumu pa rajonu.

[šodien pārtieku no zemāk norādītās dziesmas un ceptiem kabačiem]
 
 
Skaņa: Pearl Jam - Black