Šodien mana vienīgā reliģija ir auksta duša un ledains Dynamit, pārmaiņas pēc ne priekš enerģijas - jocīgi, no pēdējām 54 stundām es esmu gulējusi vien aptuveni četras, taču sajūta tāda, ka varētu vēl nedēļu negulēt [ko es, starpcitu, varētu paveikt, bet nē]. Šī bija laba nedēļas nogale, patiešām, es lieliski pavadīju laiku, kas nemaz tik bieži negadās, brīnišķīga kompānija un patīkamas sarunas, kuru katru brīdi jāiestājas arī morālajai atejai - jocīgi, lai arī cik labi un izdevušies ir pasākumi, pēc tam vienmēr kaut kādas mieles un stulbas sajūtas, velnsparāvis, bet gan jau es reiz pratīšu arī šito izdziedēt un ballēšos bez nejaukās pēcgaršas, smuki būs.
Jocīgi ir tas, ka pasaule tiešām ir tik ellīgi maza, it īpaši to izjūt vienās aprindās esošie, tūlīt es mēģināšu attēlot kopainu un sevi kaut kur vairāk vai mazāk iedalīt, lai skaidrībiņa - well, draudziņu man ir pamaz [labi, не будем о грустном], taču daudz ir visādi paziņas, ar kuriem kaut kad ir sadzerts vai kaut kādas lietas bijušas kārtojamas, visādi draugu draugi un paziņu paziņas, kurus ja ne pazīst, tad vismaz noteikti zin [par piemēru, tas pats Zvejnieks - kas viņš tāds ir, man nav ne jausmas, roku spiedusi neesmu, taču visur viņš figurē un tiek pieminēts visādu notikumu sakarā]. Tādā garā turpinot, ar laiku noskaidrojas, ka gandrīz visi draugi, nedraugi, paziņu paziņas un piekto ķēvju sestās meitas plusmīnus pieder vienai aprindai, kuras robežas nav noteiktas, taču ir aptuveni zināmas - rupji rēķinot, andergraunds, bet ja precīzāk - gandrīz visus viņus varētu raksturot kā jaukos Gaujas/Rock'n'Riga/Mojo/Root/velnsviņzinkurienes apmeklētājus, krietna daļa spēlē kādā pagrīdes grupiņā vai varbūt mācās mākslu, pērk zāli no Piena, rīko saviesīgus kāršu vakarus un lielākoties ir gudri un skaisti - un visi visus pazīst [vai vismaz zin], visi ir viens otram bijušie, esošie vai nākošie, visi ar visiem ir runājuši, sadzēruši, kopā spēlējuši grupā, braukuši uz festu vai pisušies, un tā vien gribas domāt, ka jebkurš jauniepazīstamais vienmēr būs tieši vai netieši saistīts ar jau pazīstamajiem - maza ir tā mūsu zemīte, riebīgi maza, es būtībā varētu izskaitļot, kurus cilvēkus es iepazīšu nākamos.
Otra lielālielā doma, kas piedzima šorīt uz kāda no Katrīndambja namu balkoniem - es tiešām brīnos, kā mani vēl zeme tur, galu galā mana veselība noteikti nav no spīdošajām [tagad gan mierīgi, viss kaut cik saārstēts un es jūtos lieliskāk, nekā tas vispār ir iespējams, bet tomēr, par tiem galvas asinsvadiem joprojām nepatīk runāt, galu galā man ir tik šausmīgi iepaticies dzīvot un diez vai es gribu piedzīvot insultu, tfu tfu tfu diespasarg], es mīlu ielaisties dēkās ar grādīgajām substancēm, regulāri pišu sev prātu [kas varbūt mani novedīs pie citu dzimtas sieviešu likteņa], visvisādos veidos sevi pamazām bendēju nost, un protams, visas nopietnās sekas jau parādīsies tad, kad man to vismazāk vajadzēs, taču nez kāpēc liekas [varbūt tas bija tikai tāds gļuks no šitās divdienu negulēšanas], ka mani te kāds ir nolicis ar nodomu, ne bez iemesla, varbūt man jāpaveic kaut kas vairāk vai mazāk nozīmīgs un tikai tad viss mans nejaukais dzīvesveids sāks atspēlēties - liktenis sliktenis, jā, nevienu jau te bez iemesla nenosēdina [īpašs piemērs ir mans kursabiedrs, kurš šobrīd eksistē tikai tāpēc, ka viņa radītājiem kādunakt saplīsa gumija, patiešām veiksminieks], taču es patiesi vienubrīd sajutos izredzēta - varbūt es negāzīšu kalnus, taču pilnīgi noteikti ieiešu vēsturē ar vismaz pāris rindiņām, tā man šobrīd patiesi labpatīk domāt.
Kamēr es šito palagu [nē, drīzāk kārtīgu gultasveļas komplektu] drukāju, ārā iestājās negaiss, tāds gruntīgs, un kas zin, varbūt pēc tam kļūs vieglāk elpot un es varēšu neskraidīt pa pilsētu pusplika [šortos/svārkos ir jauki, taču kaut kas man tajā visā nepatīk, neizskaidrojami], varēšu iet dušā divreiz dienā, nevis piecreiz, varēšu apskaujamos cilvēkus apskaut ciešāk un pēc tam nesajusties lipīgi - par skāvieniem runājot, man, antisociālajam bērnam, pašā sākumā bija šausmīgi jocīgi tikt uzņemtai cilvēku lokā, kur sasveicinoties un atvadoties lieto tādu vai citādu fizisku kontaktu [well, rokasspiediens neskaitās, tas tā bezpersoniskāk], un arī tagad, lai gan baigie gadi pagājuši, joprojām nav tā līdz galam pierasts, vienmēr kaut kas iekšā nodreb.
Labi, pietiks muldēt [es turklāt esmu skaidrā], tāpat līdz galam diez vai šito var izlasīt. Dzīvojieties!
[update: man nupat applūda dzīvoklis, sūda padomju logi!]
[update #2: plānprātīgi gribas skūpstīties, vienkārši neiedomājami ļoti gribas.]
[update #3: pie visa iepriekšējā klāt ir nākusi vēlme kādu piekaut tā, ka miesīga māte neatpazīs, bet vispār sekošu piemēram un pakāršu kaklā laimīgo piecsantīmnieku nahuj, sašņorējiet man ķepiņas, savādāk es tiešām sākšu vicināt kulakus un diez vai tas pie kā laba novedīs, ibio rio dežaneiro]