Filmu joprojām īsti neizdodas attīt, taču biedrīši apgalvo, ka esmu uzvedusies apbrīnojami godīgi un vispār tur esot bijuši vēl trakāki kadri, līdz ar to arī kauna sajūta pamazām pagaist, bet ne jau par to ir stāsts. Pulksteņi pārregulēti, promiles aizdzītas, organisms salabots ar kefīru un tas nozīmē to, ka atkal jākļūst par kofeīna frīku un negulēto nakšu vergu, jātempj enerģizējošās skārda bundžas viena pēc otras un jācenšas neaizmigt uz rasējumiem, kā parasti - 'Es biju pārcilvēks. Tāds pats kā miljoniem citu' [žēl, ka manu lietišķās grafikas planšeti ar šiem pašiem vārdiem ņēma un aizvāca uz metodisko fondu, citiem par piemēru]. Šovakar rāda Melleņnaktis un šķiet, ka būs jāskatās, kas cits atliek - 'there's always a whole blueberry pie left untouched', labcilvēka mīļākā filma, sasodīts, mani mazliet tracina tas, ka es nemāku viņu atkost, nemāku, access denied un mūždien tā dumjā kondīcija, kad pēc neizsakāmi lieliskas un saulstariņu apspīdētas tikšanās nez kāpēc ir dusmas un zili uguņi, nevis persistējoša labsajūta abos asinsrites lokos [ar Viņu viss bija krietni savādāk, lietas notika pašas no sevis un vēl tagad, pirms un pēc retajām atkalredzēšanās reizēm es dienām ilgi staigāju laimīga kā pārpīpējusies muļķīte], mūždien man sanāk iekulties mokošās attiecībās. Un tomēr, tomēr, neraugoties uz iepriekš izklāstīto, dzīvīte joprojām liekas jauka un ir pienācis laiks džezam, nē, kofeīnam. Dzīvojieties, jūs varat.

Atskaitot manus Pārcilvēka, Cilvēka Plotera, Cilvēka Sliktgleznotāja un Cilvēka Daudzlasītāja titulus, man ir arī Cilvēka Nelaikā Zvanītāja/Rakstītāja tituls, un tas ir šausmīgi, reizi gadā saņemties kontaktam tieši tad, kad respondents sēro vai drāžas vai piedzīvo citus neiespējami svarīgus mirkļus, idritvai kociņ. Patīkami rasēt puskailai, ar vienu vienīgu nošļorbātu flaneļa kreklu uz tīras miesas [šī laikam nav guļamā nakts, nudien]. Priekā.