Iemigu kinoteātrī [varbūt tāpēc, ka RAV no otra gala lasās kā VAR!] un pēc tam sapratu, ka tas kazahstāņu kino man kaut kā galīgi neiet pie sirds, bet ne jau par to ir stāsts. Pavasaris būs atnācis tad, kad kādā saules piespīdētā rītā iziešu no mājas ar kedām kājās [tāds patīkams ikgadējais rituāls], taču gaiss smaržo un putniņi joprojām dzied 'skices, skices, skices' [paradoksāli, ka to es ievēroju tikai pirmā kursa pavasara pirmsskates periodā, līdz tam man bija kaut kā vienalga, skices vai nē - bet iedomājies, ir atlikusi nedēļa līdz skatei, tu strādā caurām dienām un naktīm, cenšoties savilkt pēdējos galus, uz rīta pusi aizej minūtīti pasnaust un pamosties no tā, ka aiz loga kāds dzied par skicēm, un tad tu saproti, ka zīlītes visu mūžu ir dziedājušas tikai un vienīgi skiču dziesmiņu], drīz būs arī trakais ziedēšanas laiks un es nezinu, ko tas man nesīs. Arlabunakti, patērētāji, ir jāiet gulēt un nevajag naktīs kailai rasēt līdz rītam.