08 Jūlijs 2009 @ 13:49
 
Priecīgums pagaisa, mērglis, but that's okay, 'Teodors mācēja sev sagādāt tos priekus, kuri viņam derēja'. Zem galda un arī uz tā stāv krietni padaudz dažāda kalibra sintētiskās laimītes, atvērtā un neatvērtā veidā, un vēl jau mūziciņa, šī burvīgā mūziciņa, tā ka varbūt nemaz tik sūdaini nav, atliek vienīgi aizžmiegt acis un rīt lejā un uz nakti nelasīt skumju literatūru, tomēr visbiedējošākā ir doma par rītdienas pārbaudēm - galu galā es esmu vienīgā, kura drīkst pētīt savas smadzenes un to bioelektrisko aktivitāti, ibiomaķ, manas galvas iekšienē neviens nedrīkst rakāties un taisīt savas elektro-kautkādas-grāfijas. Bail, ka viņi man tur visu izārdīs un atklās visas manas varbūtējās neirozes, kuras, iespējams, tik rūpīgi esmu perējusi visu šo laiku, tas man varbūt draudētu ar ilgu ārstēšanos un vēl visu ko - sasodīts, cik ļoti es negribu līdzināties tai šizofrēniķei no Blaumaņielas 29. nama, mana galva taču ir mana galva un pasaulei gar to nav pilnīgi nekādas daļas. Bet ne jau par to ir stāsts. Patīkams siltumiņš no sevī salietajām substancēm un ir cerībiņa, ka gan jau būs labi, jo kā rakstīja viena sasodīti lieliska persona - 'kas zin, varbūt kādreiz'
Rising Sun ir viena no tām retajām 'manām dziesmām', noteikti ir.
 
 
Skaņa: Massive Attack - Rising Sun