Abas vēstules no un uz Laucienes pagasta 'Āboltiņiem' mani visnotaļ lielā mērā salaboja, pilnīgi saulīte sākusi spīdēt - pat dzirdēju, ka cilvēks, kurš nav saņēmis no manis vēstuli, nemaz neskaitās dzīvojis, bet nu diezvai tas tā ir. Ir lieliski, patiešām ir, sen neesmu jutusies tik mierīga un apskaidrota un saulstariņu apspīdēta un visāda citāda. Sestdien jābrauc ballēties un iespējams, atkal svinēt savu nesmuko, nepareizo un tomēr skaisto dzīvi, ko neesmu darījusi jau vairāk nekā gadu - vienīgie iespējamie priekšnoteikumi varētu būt sevis nenovešana līdz galīgam kliņķim un blackout'am, Reiņa gādīgi aizdotās telts nenokurināšana un telefonaparāta neaiztikšana līdz nākamās dienas pusdienlaikam vismaz - pasaulei pēc manis nekādas sevišķās vajadzības nav, un bez tam, gandrīz visa mana tālruņgrāmatiņa ir pieredzējusi vārdu plūdus, kādi man ārkārtīgi bieži uznāk pašos nepiemērotākajos brīžos, par to esmu pārliecinājusies praktiski un visai daudzi ir teikuši, ka es runājot/rakstot lieliski, tikai nepiemērotos laikos. Dzīvojieties, patērētāji.