09 Jūlijs 2009 @ 16:22
 
Es nezinu, kādi būs mani pārbaužu rezultāti, pēc kuriem pakaļ jābrauc trešdien, bet nu procedūra jau iespaidīga, trakāk vēl nekā iekš Clockwork Orange un kā gan lai pēc tādas neiegūst kādu jaunu nervu kaiti, sasodīts - gumijas šņores visapkārt galvai [ne parunāt, ne kā], neskaitāmi vadiņi un elektrodiņi, ar kautko spirtainu piesmērēti mati un rīkojumi nevērt vaļā acis, elpot tā un elpot šitā, ārprātīgi gaismas zibšņi un vēl ārprātīgāki pīkstieni un jautrākais protams ir tas, ka jāsēž mierīgi, lai gan virsū mācas histērija un visi pasaules nelabumi un nenormālas bailes - un to viņi sauc par absolūti nekaitīgu procedūru, kā tad. Neatceros, kā izgāju no telpas un kādā veidā man izdevās sevi nomierināt, taču joprojām trīc rokas un ir bail vērt acis ciet - kā es iešu gulēt, man nav ne jausmas. Atkal nezkāpēc atsākušās lielās garās sērīgās ilgu lēkmes [mhm, gaidīt un paciesties, jā], un te piederētos tikai viens citāts - runā gan, ka ar citātiem persona kompensē to, ka nemāk rakstīt pati, haha, esmu sava neilgā mūža laikā muldējusi pietiekami daudz, lai turpmāk runātu citātos vien, bet nu vienalga, ne jau par to ir stāsts un tāpēc lai skan citāts - 'Tieši pašlaik es kādu gribu tik ļoti, ka sūrst, un tāpēc man ir vienalga, ko un cik ļoti es tādējādi sāpinu', ar to vienīgo bēdu, ka mans iekārojamais un sāpināmais objekts pārāk bieži sanāk viens un tas pats. Tas skumdina, un pat centieni būt labam cilvēkam sevišķi nemaina to, ka neprotu citādi, visas manas izpausmes pārāk bieži robežojas ar abpusēju sāpīti, un jocīgi, nu jau krietns laiciņš ir pagājis abpusējā mierā, un tas vieš cerībiņu, ka varbūt kautkāda iespējamā vadlīnija tomēr ir sataustīta. Nezinu, es neko nezinu. Džonijs Kešs un pāris sērīgi sālsūdens pilieniņi aiz noķēpātajām brillēm.
 
 
Sajūta: bail
Skaņa: Johnny Cash - Hurt