No manas apskrandušās poliklīnikas kartiņas, kura pielīmēta pilna ar apzīmogotām un aprakstītām dažādu kalibru lapiņām, dveš kaut kāds dīvains riebīgums - apmēram tā, kā lasot medicīnas enciklopēdiju, visu ķermeni pārņem tāda reti jocīga, mazdrusciņ paralizējoša sajūta, bet ne jau par to ir stāsts. Katrs gājiens pie ārstiem mani beidz nost arvien vairāk, goda vārds - arvien jauni nosūtījumi uz neskaitāmām pārbaudēm, kurām es nesaprotu nosaukumus, pieraksti pie svešiem ārstiem veselu mūžību uz priekšu, neirologa pārbaudē mani nodeva slimīgi trīcošās rokas, un visbeidzot mana labā acs šķielējot par 15 grādiem vai procentiem, neatceros. Viens vienīgs defektu kopums. Acis joprojām lielas no tiem draņķa palielinātājpilieniem un man nav ne jausmas, ko iesākt tālāk un vai vispār iesākt, vajadzētu taču kaut mazdrusciņ priecāties, bet es nemāku, sasodīts.

Parunājāmies atkal nedaudz. Mazdrusciņ endorfīnu, mazliet vairāk mieriņa un pāris plosīgi taurenīši. Laikam beidzot uzķērām to galveno kodolu un vadlīniju - ir vienkārši jābūt blakus, jāeksistē paralēli un pietiekami tuvu, jājūt otru ar to mūsu starpā esošo pārcilvēcisko saikni. Mieriņš, saskaņa un abpusēja sapratne, bilde bez vārdiem. Savstarpēji ilgojamies un pietrūkstam, un man tik sasodīti gribētos viņu redzēt un sajust, neizbendējot nupat atrasto līdzsvaru, nepietuvojoties pārāk tuvu - kaut nu mums izdotos. Mīlu, ļoti un joprojām.