04 Jūnijs 2009 @ 17:08
 
Kamēr es vāru dienišķo tēju, kaķis izdzer manu otu skalojamo ūdeni, mīļumiņš gatavais - šī ir drusciņ pagleznošanas diena, jā, dievinu izvilkt no visiem stūriem rūpīgi sakrāmētos krāsu ķobīšus un minūtes laikā pārvērst savu telpu bardakā, novandīt skapīša saturu lejā uz grīdas, lai sakrāmētu uzstādījumu, viscaur piegānīt paleti ar nenosakāmas krāsas toņiem un braši ražot pasniedzēju sadomātos vājprātus, jo skates vēsmas jau virmo gaisā un daļa biedru sāk pamazām pārvākties uz dzīvi darbnīcās - vieni glezno vantūžus un ziepjtrauciņus, citi svecītes, bet man par objektiem kalpo viens no Skujenieka rakstu sējumiem, dzeltena gumijas pīlīte un melnā balzama pudele, nezkāpēc sudrabaina, nevis tumšbrūna. Rokas līdz elkoņiem krāsā un gultā mētājas sasodīti smagā 'Viena diena Latvijā, 1987-2007' - tā tik ir dzīve, tomēr un par spīti. Asociācijas, mīlīši, un fantastiskās likumsakarību virknes, kuras nepārtraukti notiek, te varbūt pat pienāktos citēt Māru Zālīti, kuru biedri parasti dēvē vienkārši par Kāsīti - 'Visas lietas, kas ir skaistas, man ar tevi ļoti saistās', un tā pilnīgi noteikti ir taisnība, kaut vai tikai mūzikas krājumos paskatoties - Banhārts, Veders, Iron & Wine, baložpilnie pagalmi un vēl tonnām citu izpildītāju un tiem piederošo skaņdarbu, pie tiem uzreiz liekas, ka telpa smaržo pēc kaut kā ļoti pazīstama, mazdrusciņ cigarešu dūmiem, vīraka un tīras, siltas miesas. Joprojām tāds patīkams Siltumiņš iekšā, ka tik nepazūd pāragri. Gultā joprojām iekārtoties malā [like I always do], atstāt vietiņu un iemigt smaidot, jo ir taču labi - ir jābūt labi.
 
 
Sajūta: prieciņš
Skaņa: Iron & Wine - Muddy Hymnal