Es nemāku skatīties filmas ar vēsu prātu, nudien, es jūtu varoņiem līdzi tik ļoti, ka sajūtiņu remdēšanai vajag vēl vismaz pāris dienu, un arī tad tās nerimstas, bet mūžīgi paliek galvā un dzīvojas pa smadzenēm, hehehe, un manā apskrandušajā piezīmjblociņā [kuru par pāris kapeiciņām pagājšvasar ieguvu tirgū] jau labu laiku ir ar pelēku zīmuli drukātiem burtiem lepni ieskrāpēta doma 'pagājības pēdu dezinfekcijai vajag visvairāk alkohola', taisnība jau vien ir - spirts taču dezinficē, un ja es dzīvotu mazlietiņ vaļīgāk, jau sen būtu aizdzērusies, nožūpojusies līka un ārstētos Straupē kopā ar hroniskiem dzērājiem, kuru plosti ilgst mēnešiem ilgi. Ir tā, ka pilnīgi kaukt gribas, izkārties ārā pa logu un pieraudāt pilnu visu sasodīto kaimiņu tantes puķudobi, noraudāt visus mauriņā sasēdušos baložus un pēc tam nespēkā atkrist kaut kur uz sava pelēkā kavrolīna tepiķa, kurš ir viscaur nogānīts ar tušu - jēziņ, kāds te ir bardaks. Dzīšos uz Andrejsalu, izvēdināties, izkaukties un varbūt pat gaidīt priecīgo divriteņa zvaniņa šķindoņu, kas zin, ja nu reiz izdodas - 'neatmet savu sapni, sieviet, nekad mūžā neatmet savu sapni.' Piezvaniet man jel kāds, lūdzu.