Ir palicis mazliet labāk - varbūt no manām jaunajām-uzlabotajām ripām, varbūt no kā cita, nezinu, pļurkt. Ēst brokastis uz soliņa ielas malā zem ceriņkrūma un dalīties maizes drupačās ar baložiem un zvirbuļiem, no rīta līdz vakaram rauties praksē un pīppauzēs dzert lētu kafiju 316. koju istabiņā, skriet pēc papīriem uz otru pilsētas galu, jo veikala darba laiks tūlīt beigsies, un nākt mājās velnsviņzin cikos, jo darbu nepabeigšanas gadījumā Zommertante un Vanaga noskrūvēs mums visiem galvas - gatavā idille, sasodīts, cik ļoti man tomēr patīk mana nedataisītā un sajātā puscepta mākslinieciņa dzīve, neraugoties uz to, ka galvenokārt tā paiet nesmuki un/vai vienatnē. Kaut kas tomēr iekšās drusciņ sūrst, atminoties faktu, ka šī ir smiltīm piebirušo kabatu diena - kokapstrādes cehs 'Vizbulīte', nejauki saules apdegumi un divas sēdvietas autobusā tieši pie šofera loga. Neesmu rakstījusi murmuļainajam zvēram nevienu pašu burtu aptuveni mēnesi - nepārtraukti savaldos un ierobežojos ar 'nedrīkst, sieviet, nedrīkst', un šajā sakarā es sasodīti brīnos par sevi, jo pārmērīga rakstīšana vienmēr ir bijis viens no maniem kaitīgajiem ieradumiem, bet tomēr, tik ļoti gribas aizsist kādu vēsti uz otru Rīgas galu, tik sasodīti ļoti, cilvēcīgā vēlmīte parunāt pilnīgi cērt rīklē. Būs labi, gan jau būs.