31 Maijs 2009 @ 16:19
 
Jautrākais tomēr ir tas, ka cilvēki, ar kuriem sensenos laikos kopā dauzījos pa pasauli, tagad rindas kārtībā pamazām saderinās un precās, tas laikam norāda vienīgi uz to, ka mēs sasodīti ātri novecojam, lai arī cik ļoti es mīlētu 'Вечно молодой, вечно пьяный' ideju - nesen kopā ar mammu virtuvē dzēru tēju un runāju par literatūru, līdz izskanēja 'Jā, bet ar tevi bija kaut kā jocīgi, tu izlasīji abas tās kastes ar bērnu grāmatām un uzreiz ķēries pie lielā plaukta, tev nebija tā starpposma, kad lasa kaut kādus pusaudžu romānus vai ko tādu', un tas jau vien ir sasodīts pāragras novecošanas rādītājs, bet par to es noteikti parunāšu vēl kādreiz, ne šoreiz. Kaķis guļ pie durvīm un ņaud, es labprāt sekotu viņa piemēram un arī paņaudētu uz grīdas. Filmiņas iespaidi joprojām nav rimušies, gluži otrādi, tie pieņemas spēkā un man sanāk ļoti smukas paralēlītes ar dzīvīti - vai tik šitā nebija kāda nerviņu kaitīte, regulāri runāt pamazināmajā formiņā? Tik nenormāli briesmīgi šausmīgi neaptverami milzonīgi pilna sirds ar visu iespējamo, tāds plānprātīgs smagums, bet visā pārējā miesā savukārt tukšums, viens no tiem neaizpildāmajiem - 'kur te gals, kur sākums', citam cilvēkveidīgajam uz pleca drīkst kaukt tikai skumjās filmās vai traģiskos Panorāmas sižetos, un patiesībā vispār nedrīkst, ja mēs tā godīgi - ja nu vienīgi naktī klusām zem sedziņas, kad mājinieki nedzird un nedraud sūtīt pie nervu ārstiem, un arī tad tikai mazdrusciņ.
 
 
Skaņa: Yvonne - Drifter