Tik sasodīti ilgi un kvalitatīvi nebiju gulējusi kopš Jāņiem, manuprāt, tagad miesu pilda tāda patīkama labsajūta, varētu visu dienu labsajūtā ņurdēt un staipīties pa labi un pa kreisi. Istaba smaržo tik ļoti pazīstami, ka pilnīgi nopietni raudiens nāk, bet tas jau nebūtu vēl tas trakākais - pirms brīža sēdēju uz vecā virtuves krēsla ar tējas krūzi un Kārļa Vērdiņa dzeju, ar acīm kāri ķerstīju burtiņus un nekādi nespēju aptvert, kā viņš par šo visu zināja vismaz astoņus gadus iepriekš. Vēlviens darbs, kuru būtu gribējusi uzrakstīt pati. Ir tā pāri malām līstošā sajūta, atkal, kombinācijā ar nesatricināmo sestdienas rīta Mieriņu, un vispār viss ir tik harmoniski, ka bail - līdzīgi kā Maijai kādreiz kautkur stāvēja rakstīts 'Veidot sev idilli un absolūtu liellaimi.' Neņemos spriest par liellaimi [izcils vārds], bet idille patreiz noteikti varētu būt, jocīgi, jo parasti taču harmonija bēg no manis kā velns no krusta. Dzīvojieties, patērētāji, es iešu ārā, pieelpot pilnas plaušas ar gaisiņu.