Ārā velk uz negaisu, manuprāt, bet tas tā mazsvarīgi. Bezmērķīgi klaiņoju pa Kalnciemielas tirdziņu ar 3,31 ls kabatā un jau vismaz piecmiljardo reizi konstatēju, ka cilvēku vērošana joprojām ir mana īstākā sirdslieta [laikam vienīgais nopietnais iemesls, kāpēc apmeklēt masu pasākumus], un laikam tieši tāpēc es toreiz tā arī neiestājos Rozentāļos - nespētu caurām dienām ķēpāties ar krāsām tik sasodīti skaistu cilvēku sabiedrībā. Visvairāk mani vienmēr ir fascinējušas tās trauslās un smalkās mākslinieces, visas tās īsmatainās auskaru ķimerētājas un pilsētas mākslas galeriju bērni, tās ar divriteņiem un allaž skaistām rokām. 'Sieviete māksla', dritvaikociņ - arī mans murmuļzvērs bija viscaur viens vienīgs mākslas darbs, smalks un vārīgs kā Martas tantes porcelāna servīze, eh, es varēju viņu pētīt stundām ilgi un katrreiz no jauna [jau atkal izplūstu, sasodīts, nedrīkst taču - ja katrreiz, kad par viņu iedomājos, iemestu burciņā vienu santīmu, es šobrīd būtu miljonāre ar 'villu Alpos un veselu ganāmpulku aitu']. Joprojām nezinu, kāpēc tik sasodīti tiecos pēc smalkuma un trausluma, it īpaši cilvēkos - laikam jau tur pie vainas mana nemācēšana būt smalkai, es esmu izskaldīta stūraina kā Strēlnieku piemineklis, man viss vienmēr notiek lielos apmēros, masveidā un ar 18. numura otām, man drīzāk vajadzētu nevis taisīt reklāmas, bet skaldīt malku un spļaudīties, un visa tā mana masīvuma kompensēšanai tīri vienkārši organisms prasa to trauslumu - kādu pasargājamo objektu, kuru negaisa laikā ietīt manā noplukušajā mētelī, lai neizmirkst un nesaaukstējas, tādu siltu un smalki veidotu rociņu manā lielajā un raupjajā spaiņu nesējas ķepā. Labi, kuš. Pēdējā laikā man kļūst arvien sērīgāk ap sirdi [par veselību vispār nerunāsim], viss šitais draņķa pavasaris ar savu sasodīto ziedēšanu, piedevām mamma regulāri raud pie sava auto stūres un man neatliek nekas cits, kā 'pagriezt skaļāk un gaudot līdzi'. Dzīvosim, gan jau.