Dienas ir visas vienādas, kā tādi skolu gaiteņos nomesti papīri - baltas lapiņas ar nenosakāmiem gaišbrūni putekļainiem skolēnu zoļu nospiedumiem. Neesmu kārtīgi gulējusi aptuveni.. nē, bail pat skaitīt [ome būtu teikusi, ka manas acis ir 'kā piecrubuļu aitai'], un lai nu šoreiz tie cipari izpaliek - katrreiz ap pusnakti paceļu acis uz pulksteni un apsveicu sevi ar/par neko. Velnsviņzin, kāpēc tas tā iegājies, bet ne jau par to ir stāsts, stāsta nekad nav. Konstatēju, ka esmu pilnīgi un absolūti kā Elmārs, tas mammas sasodītais pēdējais mīļākais - kopš viņi šķīrās, viņš regulāri dara visu iespējamo, lai nonāktu kaut par kapeiku tuvāk viņai, saņemtu kādu ziņu, uz brīdi izdzirdētu balsi un tamlīdzīgi. Mamma vienmēr smejas un apgalvo, ka lielāku idiotu savu mūžu nav redzējusi, bet man nākas atzīt, ka redzu sevi no malas, visas tās savas neiedomājamās muļķības un mūžīgo mierā nelikšanos, un tā vien gribētos citēt kādu rindiņu iz Dostojevska grāmatas ar zīmīgo nosaukumu 'Idiots' - 'Kā vajā negods mani nu!', šie pieci vārdi sāk kļūt par manu moto, jo pārāk bieži ir kauns visas pasaules, m-zvēra un galvenokārt sevis priekšā, un tā jau ir - kamēr nepasūta diriģēt, mierā neliksies. Vēstules saceru, bet nenosūtu, bail. Viss ir pārāk ļoti liels epikfeils, kā jau parasti, un tagad es izskalošu otas, nomazgāšu piegānīto paleti un iešu gulēt, lai negulēto stundu skaits neiesniedzas simtos un no miesas pazustu stulbās sajūtiņas - es pavisam nopietni nejūtu kājas un mazdrusciņ arī rokas, ribas dur plaušās un manā galvā ir minerālūdens vai vismaz ķīselis, ibioriodežaneiro. Arlabunakti.