Nemieriņš iekšās, tāds liels. Tāds mani vienmēr piemeklē pirms visādiem izšķirošiem brīžiem, lai gan tādi tuvākajā laikā nesolās uzrasties, bet kas zin, un ja runājam par izšķirošiem brīžiem, man vienmēr aizlūst balss pie svarīgām lietām, jocīgi - ar manu balsi varētu vai veselas armijas komandēt, bet nozīmīgus vārdus runājot, tādi vārgi čiepstieniņi vien sanāk. Eh, nezinu neko no tā visa un zināt negribu. Ik pa brīdim nodrebu vai saraujos, un no visas sirds ceru, ka tās nav nekādas kārtējās iezīmes vai pārpietiekoši sabeigtie nervi. Par parastajām/pierastajām lietām domājot, esmu aizmaldījusies kautkur bezgaldziļi galvas iekšienē un domas te ir tādas savādākas, drusciņ tīrākas un vispār 'tuvāk dabai', sasodīts, varbūt pēc daudziem gadiem man nejauši izdosies atklāt kādu pārpasaulīgo Visuma noslēpumu un mani pielūgs miljardi, haha. Visa šitā neprātīgā sevis mocīšana un plosīšana ir nākušas par labu prasmēm operēt ar dažādu kalibru otām, pasniedzēja sajūsmā iepleš acis, uzdod maģisko jautājumu 'Klausies, vai tas nav printēts?' un krāmē treknus cipariņus savos papīros un reģistros. Un vispār velnsparāvis, es jūtos kā tāds viduslaiku mūks, esmu sevi par tādu pataisījusi - par katru grēcīgo domu/darbību ņemu kautkādu sitamo un noklapējos līdz nemaņai, ieslēdzu sevi cellē trīs nedēļas bez maizes un pēc tā visa tāpat nejūtos pietiekoši nožēlojusi grēkus, vislaik liekas, ka var vēl un vēl, bet nekādu izmaiņu tāpat nebūs, un lai slava manam garīgajam mazohismam, ka šis tik daudz spēj turēt.