Pamodos no samocīta sapņa [patiesībā man viņi visi vairāk vai mazāk tādi ir] un mirkli vēlāk lēju sevī tēju no caurspīdīgās krūzītes, kura no manas biežās tējošanas ir palikusi nespodra un tāpēc ir izberzējama ar dzeramo sodu, nevis tiem mūslaiku brīnumlīdzekļiem no sērijas 'Jaunais Fairy ar kaņepju smaržu - mazgā un priecājies!', jā, un tēja nebija garšīga. Bet ne jau par to ir stāsts. Pirms kādām pāris dienām, kad jaukajai dekoratoru nodaļas sarkanmatei vaicāju kaut ko no sērijas 'Vai tu no tā visa vēl nejūc prātā?', viņa uzsita man uz pleca un atteica:"Ak, ja tu zinātu!", un tas likās tā sasodīti dīvaini. Kautkad vienreiz nonācām pie secinājuma, ka 'cilvēks ir bara dzīvnieks', un taisnība jau vien ir, bet es arvien vairāk distancējos par kautkādu vēzi-vientuļnieku un visus tos gudros un skaistos, kurus man ir tas gods pazīt, nomaina visādi prāta ģenerēti surogāti, un tad vienubrīd, kad gribas tāpat vienkārši parunāt, pakult tukšus salmus, neviena dzīva organisma vairs nav. Ej nu saproti, kāpēc tas tā. Pēc vakardienas vizītes laškrāsas istabā manī kautkas atkal ir nomiris, jau kādu trešo reizi šomēnes, sasodīts - es neredzu nekādu iespēju visu šito mazkaloriju margarīnu pārtraukt pēc iespējas nesāpīgāk, jo jūtos pārlieku atbildīga par visām iespējamām sekām - kas zin, ko tāds galvā slims cilvēciņš var pasākt, un tad visu mūžu mani vajās neglābjama vainas apziņa. Nav lāgā, nav, un tā vien liekas, ka murmuļzvēram bija pilnīga un absolūta taisnība, sakot:"Man bail, ka viņa tevi varētu sajāt, goda vārds." Par murmuļiem runājot - nē, par murmuļiem nerunāsim, jo arī šajā jomā viss ir sagājis pārlieku lielā dēlī un tas mani nomāc ar katru dienu arvien vairāk.